Līgatnes papīrfabrikas vēsture
1815. gadā dibinātā Līgatnes papīrfabrika ir vecākais papīrrūpniecības uzņēmums Latvijā un viena no vecākajām papīrfabrikām Eiropā. Savulaik tā bija arī vecākais rūpniecības uzņēmums Latvijā, kas teju 200 gadus darbojās gandrīz bez pārtraukuma. Pateicoties papīrfabrikai, ap to pamazām tika radīta Līgatnes pilsētiņa – vieta, kur dzīvot papīrfabrikas darbiniekiem.
Papīrfabrikas stāsts
1814. gada 13. novembrī Konrāds Justus Štrohs un Karls Kibers noslēdza līgumu par Paltmales muižas dzirnavu un apkārtējo zemju rentēšanu pie Līgatnes upes. Vieta tika izvēlēta tādēļ, ka papīra ražošanai nepieciešams ūdens un Līgatnes upe ir straujākā upe visā Latvijā. Gada laikā miltu dzirnavas tika pārbūvēts un pielāgotas papīra ražošanai. Papīra ražošanas vajadzībām tika izbūvēts akvedukts, slūžas un izrakts kanāls. 1815. gadā sāka strādāt 15 strādnieki, kuri papīra ražošanas meistara vadībā saražoja 17,19 tonnas papīra gadā. Līdz 1849. gadam papīra ražošana bija roku darbs – no linu lupatām veidotā papīra masa tika samalta ar ūdeni darbināmās dzirnavās un papīra liešana jeb “smelšana” notika ar rokām. 1849. gadā tika uzstādīta pirmā papīrmašīna Latvijā, kuras piedziņu nodrošināja ūdens turbīna. Tika uzsākta rūpnieciska papīra ražošana.
1856. gadā papīrfabriku nopirka Kārlis Grotgus, kurš uzstādīja otro papīrmašīnu, kas tiek darbināta ar tvaiku. Viņš dibināja akciju sabiedrību “Līgatnes papīru fabriku kompānija”. Gadu ritējumā mainījās papīrfabrikas īpašnieki, bet ražošana nepārtraukti tika modernizēta, atbilstoši tā laika tehnoloģiskajām iespējām.
Līgatnē ražoto papīru pārdeva visā cariskajā Krievijā – to uzskatīja par labāko. 1879. gadā Viskrievijas manufaktūru izstādē Sanktpēterburgā Līgatnes papīrs saņēma sudraba medaļu. 1844. gadā Līgatnes papīrfabrika nodega, taču gada laikā to izdevās atjaunot, kā arī no vācu firmas “Hemmer” tika iegādāta jauna papīrmašīna. 1892. gadā darbu uzsāka divas un 1895. gadā jau trīs papīrmašīnas. Pirmajā Viskrievijas Ligieviskajā izstādē Sanktpēterburgā 1894. gadā Līgatnes papīrs saņēma zelta medaļu, bet dažus gadus vēlāk, 1896. gadā, rūpniecības un mākslas izstādē Ņižņijnovgorodā, Līgatnei tika piešķirtas tiesības uz produkcijas attēlot valsts ģērboni. Līdz 1913. gadam Līgatnē ražoja augstas kvalitātes papīru, t.s. “carskaja bumaga” svarīgiem valsts dokumentiem.
Pirmā pasaules kara laikā ražošana tika pārtraukta. Visas trīs papīrmašīnas tika evakuētas uz Krieviju, no kurām tikai viena daļēji atgriezta pēc kara. 1920. gadā Latvijas Republikas valdība papīrfabrikas atjaunošanai piešķīra 20 milj. Latvijas rubļu. 1921. gadā ražošana tika atsākta ar vienu papīrmašīnu, taču jau 1923. gadā tika uzstādīta otrā papīrmašīna un 1936. gadā – trešā. Arī citas iekārtas tika iegādātas no jauna, tāpēc Līgatnes papīrfabrika starpkaru periodā uzskatāma par modernu uzņēmumu.
20 gs. 20. – 30. gados Līgatnē bija tā laika modernākās ražošanas iekārtas, un tā bija viena no izcilākajām smalkā papīra ražotnēm visā Eiropā. Papīrs tika eksportēts pa visu pasauli. Ražoja smalkās un vissmalkākās papīra šķirnes, kā arī papīru tehniskajām vajadzībām. Bez rakstāmpapīriem un tipogrāfijas papīriem ražoja arī kartonu, banku čeku papīru, cigarešu papīru, foto papīru, papīru cara armijas kartēm, ūdens zīmju papīru un citus speciālus papīrus pasaules tirgum. Ražoja ap 100 dažādas papīra šķirnes no 10 – 600 g/ m2. Eksports sasniedza 50 – 60% no visa saražotā.
Otrā pasaules kara laikā ražošana tika pārtraukta, taču jau 1945. gadā papīra ražošana tika atsākta uz trīs papīrmašīnām. Ceturtā mašīna tika uzstādīta 1952. gadā. 1974. gadā divu papīrmašīnu vietā uzstādīja jaunas, taču tehniskā līmeņa ziņā atpalicība no citām rietumu pasaules papīrražotāju valstīm arvien palielinās. Netika veiktas ne investīcijas, ne tehnoloģiju uzlabošana atbilstoši tā laika standartiem un pieejamajām modernajām tehnoloģijām. Šajā laikā tika ražotas vien 20 papīra šķirnes, dažas no tām vienīgi Padomju Savienības vajadzībām.
1993. gada 5. novembrī papīrfabrika daļēji nodega. Tās atjaunošanai iedzīvotāji saziedoja 12 500 latus, savukārt Mežu ministrija piešķīra 34 000 latu.
Sākot ar 1994. gadu, par papīra ražošanas galveno izejvielu kļuva makulatūra. No makulatūras tika ražoti kvalitatīvi zīmēšanas un akvareļu papīri, melnais papīrs, kā arī nelielā apjomā papīrs ar ūdenszīmēm.
2000. gada 26. janvārī tika izveidota SIA “Papīrfabrika “Līgatne””. Darbojās viena no četrām papīrmašīnām, kas gadā saražoja 12 000 tonnas. Galvenais darbības virziens bija saiņojamā papīra ražošana no makulatūras, gadā pārstrādājot apmēram 16 000 tonnas. Lai arī uzņēmums aktīvi strādāja pie iekārtu modernizācijas un tehnoloģiju pilnveidošanas, kā arī pie piektās papīrmašīnas uzstādīšanas, tomēr tas neizturēja pasaules plašo konkurenci un nespēja pašfinansēt papīrfabrikas darbību. 2014. gadā uzņēmums tika slēgts.
Ražošanas process un tehnoloģija
Teju 200 gadu darbības laikā papīra ražošanai izmantotas dažādas izejvielas – linu lupatas, kokmasa, celuloze, makulatūra. Sākotnēji, kad vēl papīru ražoja ar rokām, tika izmantotas linu šķiedras. Tās ieguva, pārstrādājot nolietotus linu audumus – lupatas. Kad papīra ražošana tika uzsākta mehāniskā veidā, par galveno izejvielu kļuva šķiedrviela – celuloze, ko ieguva no koksnes. Celulozi vārīja, lai no tās atdalītu lignīnu. Jo mazāk lignīns, jo gaišāks papīrs. Baltā papīra ražošanai tika izmantota balināta celuloze.
Tika izmantoti arī dažādi palīgmateriāli. Būtiskākā palīgviela ir ūdens. Uz vienu tonnu papīra tika patērēts 20 – 50 kub.m. ūdens, ko ņēma no Līgatnes upes. Citi palīgmateriāli ražošanā bija pildvielas – krīts, kaolīns, krāsvielas, līme, dažādas ķimikālijas. Papīra žāvēšanai lietoja tvaiku. 1 tonnai papīra bija nepieciešams apmēram 4 tonnas tvaika. Tvaiku ieguva, sadedzinot dabasgāzi, kas nāca no Krievijas. Papīrražošana bija ļoti energoietilpīgs process – vienas tonnas papīra ražošanai tika patērēts apmēram 600 – 700 kWh elektroenerģijas.
Līdz 20. gs. 90-to gadu sākumam Līgatnē ražoja tā saucamo balto papīru – rakstāmpapīru, iespiedpapīru, zīmēšanas papīru, smēķēšanas papīru. To ražoja no balinātās celulozes, ko ieveda no Krievijas. Konkrēto papīru arī izveda uz Krieviju, uz citām valstīm neeksportēja. Kad Latvija atdalījās no Padomju savienības, tad krasi pieauga elektroenerģijas cenas – vairākus simtus reižu. Tika zaudēts arī Krievijas tirgus. Galvenokārt šo divu iemeslu dēļ Līgatnē pārstāja ražot baltā papīra šķirnes no iepirktās balinātās celulozes. Tādēļ papīrfabrika pārgāja uz papīra ražošanu no otrreizējās šķiedrvielas – makulatūras. No tās ražoja galvenokārt iepakojuma papīra šķirnes. Ap 50% saražotā eksportēja.
Ražošanas process
Papīra ražošanas princips no makulatūras bija samērā vienkāršs – makulatūras izšķiedrošana, malšana, attīrīšana no piemaisījumiem. Sagatavotai masai pievienoja nepieciešamās ķimikālijas un masu atšķaidīja līdz 0,5 – 1% koncentrācijai. Jo lielāks atšķaidījums, jo vienmērīgāku un kvalitatīvāku papīru varēja saražot.
Atšķaidīto masu vienmērīgi uzlaida uz papīrmašīnas sieta. Papīrmašīna savā būtībā ir masas atūdeņošanas iekārta. Tā sastāv no sieta, prešu un žāvēšanas daļām. Sieta daļā masas atūdeņošana notika ar gravitāciju, speciālu atūdeņošanas elementu (hidroplātņu un reģistra veltņu), kā arī vakuumsūkņa radītā retinājuma palīdzību. Atstājot sieta daļu, papīra lentē bija ap 25% sausnes satura. Prešu daļā atūdeņošana notika spiediena rezultātā. Pēc prešu daļas papīra lentes sausnes saturs bija jau ap 45%. Sieta un prešu daļās notika saišu veidošanās starp šķiedrvielām – tās lielā mērā noteica papīra īpašības. Žāvēšanas daļā notika mitrās papīra lentes žāvēšana, tai apliecoties ap cilindriem, kuros ir piesātināts tvaiks. Cilindru virsmas temperatūra bija no 60 līdz 115C. Pēc žāvēšanas papīrā palika ap 7% mitruma.
Siets, prešu un žāvēšanas tūbas tika izgatavotas no sintētiska materiāla, kas tika iepirkts Krievijā un Zviedrijā. Papīrfabrikas papīrmašīnas ātrums bija līdz 175m/ min, platums – 2m, ražība – līdz 45t diennaktī. Salīdzināšanai – pasaulē lielākās papīrmašīnas ir ap 11m platas, ar ātrumu līdz 2000m/ min un jaudu līdz 1800t diennaktī.
Ražošanas maksimums neatkarīgās Latvijas laikā- 6200 tonnas gadā, kas tika sasniegts 1937. gadā. Taču tas nepārsniedza cara laikā sasniegto maksimumu – 7091 tonnas gadā, 1913. gadā. 1975. gadā – 15600 tonnas. 2000. gadā – 12000 tonnas.
Papīrfabrikas darbinieki
No pašiem pirmsākumiem fabrikas dibinātāji, īpašnieki, inženieri un meistari bija tikai vācieši. Pirmie latviešu meistari darbu uzsāka vien 1934. gadā, latviešu inženieri – 1939. gadā, kad visi vācieši repatriēja uz Vāciju.
Strādājošo skaits pa gadiem:
1913. gadā – 660
1940. gadā – 500
1955. gadā – 1000
1990. gadā – 600
2000. gadā – 150
Papīrfabrikas strādnieku ciemats
Attīstoties papīrfabrikas darbībai, 20. gs. sākumā tika uzsākta ciemata būvniecība papīrfabrikas strādniekiem. Tika uzceltas dzīvojamās ēkas, skola, slimnīca, aptieka, klubs, viesu nams, dzemdību nams, veco ļaužu pansionāts un citas saimnieciskas ēkas, kas saglabājušas līdz pat mūsdienām. Tika radīts tam laikam unikāls sociālais modelis: strādniekiem un administrācijas darbiniekiem tika piešķirti bezmaksas dzīvokļi, elektrība, apkure, medicīniskā aprūpe, izglītība bērniem, veco ļaužu aprūpe. Ikvienam papīrfabrikā strādājošajam bija nodrošināti labi dzīves apstākļi un viss nepieciešamais darbam, veselībai, izglītībai un izklaidei.
VIDEO: Arhitektes Ināras Kārkliņas stāsts
VIDEO: Rekonstruēts līgatnietes Dzidras Šteinas atmiņu stāsts